Madonas novada pašvaldība

Vispārīga informācija

Madonas novads vēstures griežos

Pirmsākumi

Senākie cilvēki – ziemeļbriežu mednieki Latvijas teritorijā no dienvidiem ienākuši gar Daugavu un Lielupi ledus laikmeta beigās. No Daugavas tie virzījušies arī uz Aiviekstes augšteci. Viņu gandrīz desmit tūkstoš gadus atpakaļ atstātās pēdas uzietas Lubāna ezera apkārtnē. Ap ezeru (arī Barkavas un Ošupes pagastā) atrasta lielākā daļa Latvijā zināmo kaula un raga harpūnu, kas bija izplatīts sava laika medību rīks, izmantots arī krams. Labas zvejas un medību vietas veicināja visblīvāk apdzīvotā reģiona veidošanos vidējā un jaunākā akmens laikmetā (mezolītā un neolītā, 7600-1500 g.p.m.ē.) Latvijas teritorijā. Šeit apmetnes arī salīdzinoši vairāk pētītas. Te apstrādāts pat dzintars, kas kā maiņas prece nokļuva līdz Volgas augštecei un tālāk, bet šurp atceļoja no jūrmalas.

Pirms 3,5-4 tūkstošiem gadu šeit ienākušas citas ciltis, kas līdzās savācējsaimniecībai ienesušas ražotājsaimniecības – zemkopības un lopkopības iedīgļus. Blakus akmens, kaula, koka darba rīkiem sākās arī pirmo metālu izmantošana. Dzīvošanai izmantotas jaunas vietas. Apmēram pirms 2500 gadiem tagadējā Madonas novada teritorijā bija baltu un somugru cilšu saskarsmes vieta.

Lielākas izmaiņas notika līdz ar vietējā dzels ieguvi no purvu rūdām pirms aptuveni 2000 gadiem. Jūtami pieauga apdzīvotības blīvums, tostarp arī Vidzemes Centrālajā augstienē. Izteiktāk attīstījās tīrumu zemkopība. Dienvidaustrumvidzemē, Aiviekstes baseinā dzīvojošie, bija vēlāko sēļu un latgaļu priekšteči. Vidējā dzelzs laikmetā V-VIII gs. zemkopība un lopkopība bija saimniecības pamatnozares. Izteiktāka veidojās amatniecības specializācija, pieauga tirdzniecības loma.

IX-XVI gs.

Vēlajā dzelzs laikmetā IX-XII gs. arkla zemkopība kļuva par noteicošo, bet attīstīta bija arī lopkopība. Augstāko virsotni sasniedza krāsaino metālu apstrāde, īpaši bronzas rotas lietu gatavošanā. To pamanījis arī Johans Kristofs Broce, kas zīmējis 1815. gadā Odzienas muižā tagadējā Mētrienas pagastā atrastās senlietas. Domājams, šai laikā sāka veidoties zemnieku saimniecības kā savrup esošas viensētas. XII-XIII gadsimta mijā latgaļu teritorijās pastāvēja zināmi valstiski veidojumi. Ar tiem saskārās vācu ekspansijas krusta karu dalībnieki, kas virzījās uz augšu gar Daugavu. Nozīmīgāki centri tagadējā Madonas novada teritorijā, kas piesaukti XIII gs. otrajā desmitgadē, bija Gardene, Mārciena un Negeste (pieņem, ka tie atradās Sāvienas, Aronas un Dārznīcas pilskalnā). Vācu varas nostiprināšanās attālāk no galvenajiem tirdzniecības ceļiem gar upēm bija pakāpeniska. Šejienes zemes, ieskaitot Barkavu vēlākajā Latgalē, iekļāvās Rīgas arhibīskapijas teritorijā. XIV-XVI gs. te celtas bīskapa un vasaļu mūra pilis Bērzaunē, Kalsnavā, Ļaudonā, veidojās arī lēņu muižas.

Livonijas karš

XVI gadsimta otrā puse nāca ar Livonijas karu. Šo laiku un savas dzimtas piedzīvojumus aprakstījis Bērzaunes pilī dzīvojušais diplomāts un hronists Heinrihs Tīzenhauzens. Apkārtni smagi skāra Krievijas armijas 1577. gada karagājiens. Piecus gadus vēlāk Vidzeme un Latgale iekļauta Polijas sastāvā. Eiropas valstu savstarpējo cīņu rezultātā pēc 1629. gada Altmarkas pamiera Vidzeme nonāca Zviedrijas valdījumā, Latgalē turpināja saimniekot Polija. Tolaik izveidotā robeža no Lubānas ezera pa Aiviekstes kreiso krastu tuvāk vai tālāk no upes dažādo administratīvo pakļautību noteica līdz pat XX gs. vidum, kad padomju varas lēmumi to sāka jaukt. XVII gs. Zviedrijas provinces Vidzemes muižu revīziju apraksti un īpaši zīmētie muižu plāni līdz šodienai atnes zemnieku sētu nosaukumus un citus vietvārdus.

Ziemeļu karš

Nākošais gadsimts sākās ar Ziemeļu karu, kura rezultātā Vidzeme nonāca Krievijas sastāvā. Latgale tajā iekļauta 1772. gadā pēc Polijas pirmās sadalīšanas. Mainījās valstiskā piederība, taču saglabājās zemnieku un muižu īpašnieku dzimtbūtnieciskās attiecības. Lielāki protesti pret tām Vidzemē izpaudās tā sauktajos “galvasnaudas nemieros” 1784. gadā. To līdzdalībnieki bija arī Bēzaunes, Biksēres, Kalsnavas, Liezeres, Praulienas, Tolkas muižas zemnieki.

XIX gs.

Formāli dzimtbūšana Vidzemē atcelta 1819. gadā, taču tolaik zemnieki ieguva nosacītu personisko, ne ekonomisko neatkarību. Lauksaimniecībā izmantojamā zeme joprojām palika muižnieka īpašumā. Drīz pēc tam zemnieki ieguva uzvārdus. Daļēji tā bija viņu pašu izvēle, citkārt arī muižnieku iegriba. Tā patkulieši vairumā ieguva uzvārdu ar izskaņu “-ons”, savukārt praulēniešu uzvārdi ar galotni “-i” (Barbani, Barlotti, Bulatti, Finarti, Torgani) liecinot par muižas īpašnieka aizraušanos ar itālisko.

1840. gados Vidzemē notika zemnieku pāriešana pareizticībā. Daļēji tā saistīta ar zemnieku cerību uzlabot saimniecisko stāvokli “cara ticības” aizvējā. Madonas apkārtnē tā izvērtās ļoti plaši. Pareizticīgo draudze un baznīca izveidota Bērzaunē (Grostonā), Kalsnavā (Jāņukalnā), Mārcienā, Lazdonā, Līdērē, Ļaudonā, Sausnējā, Vestienā (Tolkā).

Sāka veidoties zemnieku pašpārvalde, pagastu pašvaldība. Pati pagastu sabiedrība sākotnēji bija vienai muižai piederīgo zemnieku kopums. Taču muižu lielums bija dažāds, vietām pagasti tika apvienoti. Bez nedaudzajām draudzes skolām dibinātas pagasta skolas, kurās mācības jau bija samērā obligātas. Nu katrā pagastā bija viens vai vairāki tautskolotāji, kas veicināja arī sabiedrisko dzīvi laukos, sekmēja kora dziedāšanas izaugsmi.

XIX gs. otrā pusē Vidzemē sākās zemnieku sētu iepirkšana. Tā nenotika Latgalē, kas tolaik ietilpa Vitebskas guberņā. Saimnieciskās patstāvības pieaugums noteica lauksaimniecisku un citu biedrību organizēšanos. Piemēram, Latvijā ārpus Rīgas pirmā atturības (sātības) biedrība “Liesma” organizēta Dzelzavā. Vidzemes Centrālajā augstienē un Lubānas līdzenumā straujāk attīstījās piena lopkopība. Gadsimtu mijā šeit bija pirmsākumi Latvijas brūno lopu šķirnei (tā apstiprināta 1922. gadā).

XX gs.

1903. gadā tika atklāts šaursliežu dzelzceļš Stukmaņi (Pļaviņas) – Gulbene – Alūksne – Valka, kas ļāva no Cēsu apriņķa dienviddaļas nokļūt uz Rīgas - Maskavas un Rīgas – Pēterburgas dzelzceļiem. Šai laikā Sarkaņu pagasta rietumu galā pie jaunceltās stacijas un Madonas muižas sāka veidoties biezāk apdzīvota vieta.

XX gadsimta sākumā pieauga sociāldemokrātisko uzskatu ietekme laukos, vēl pirms 1905. gada šeit veidojās LSDSP Malienas organizācija. Revolūcijas nemieru notikumos tai bija liela loma. Madonas novadam 1905. gadā iezīmīgas baznīcu demonstrācijas, uzstāšanās pret alkohola tirdzniecību monopolveikalos un krogos. Novembra beigās apkārtnes pagastu zemnieku tūkstoši aplenca karaspēka vienību Veckalsnavas muižā. Pēc karavīru atkāpšanās muižas centrs tika nodedzināts, izdemolētas un dedzinātas arī citas muižas. Novembrī - decembrī daudzos pagastos vēlētas rīcības komitejas, kas gan īstu darbību uzsākt nepaspēja. Revolūcija sev līdz nesa vardarbību abās iesaistītajās pusēs, īpaši tā izpaudās soda ekspedīcijas laikā. Toreiz nogalināti, apcietināti vai dzimto pusi pameta daudzi sabiedriski aktīvākie ļaudis – tas bija ievads salīdzinoši lielajiem XX gadsimta cilvēku zaudējumiem.

1908. gada septembrī sākās mācības Biržu (Madonas) sieviešu proģimnāzijā. Tā bija pirmā vidējā mācību iestāde Latvijas laukos. 1910. gadā dibināta apkārtnes pirmā piensaimnieku biedrība “Pamats” Ļaudonas Odzienas pagastā, vēlākajā Mētrienā. Savulaik tās vārdu pat mantoja ciema padomes teritorija. Zemnieku zināšanas un prasmes vairoja dažādi kursi.

1911.-1912. gadā iznāca pirmais šās puses laikraksts “Malienas Dzīve”, kurā bija samērā daudz informācijas par apkārtnes notikumiem. Tā bijusi pirmā avīze, kas sagatavota Baltijas laukos, citas iznāca pilsētās.

Pirmā pasaules kara kaujas Vidzemes dienvidaustrumus tieši neskāra, tomēr frontē nonāca daudzi karaklausībai pakļautie. Pagaidu apmešanās vietu te atrada Zemgales un Kurzemes bēgļi. Madonas apkārtne devusi samērā daudzus Latviešu zemnieku savienības dibinātājus 1917. gada pavasarī, kaut gan organizācijas darbība vairāk saistījās ar Cēsīm, Valmieru, Valku. 1918. gada sākumā ienāca ķeizariskās Vācijas karaspēks. 18. novembrī proklamētās Latvijas Republikas topošajai varai nācās atkāpties no Padomju Krievijas puses uzbrūkošās sarkanrmijas priekšā. Februārī uz neilgu laiku izdarītas izmaiņas administratīvajā dalījumā. Jaunveidotajā Malienas (centrs Gulbenē) un Stukmaņu (centrs Pļaviņas) apriņķī iekļāvās lielākā daļa vēlākā Madonas novada pagastu. Pavasarī mežos pulcējās zaļie partizāni, kas traucēja padomju varai. Maija beigās atejošos sarkanarmiešus no ziemeļaustrumiem vajāja 4. Valmieras kājnieku pulka karavīri. Daļa 1919. gada sākuma aktīvistu pagastus atstāja un devās uz Padomju Krieviju, tur palika daudzi latviešu strēlnieku pulkos karojušie. Neatgriezās dzimtenē arī visi pasaules kara bēgļi. Šī bija jau otrā Latvijas iedzīvotāju emigrācija XX gadsimtā. 1919. gada vasarā fronte starp Latvijas republikas un Padomju Krievijas armijām uz ilgāku laiku apstājās abpus Lubāna ezeram un uz dienvidiem no tā..

Latvijas Saeima 1923. gada jūlijā pieņēma likumu par apriņķu pašvaldību likvidēšanu, taču drīz vien to apturēja. Nākošajā vasarā pat pieņemts lēmums izveidot divus jaunus apriņķus Dienvidaustrumvidzemē un Ziemeļaustrumlatgalē. Pirmajā paredzēja iekļaut Cēsu un Valkas apriņķu dienviddaļas pagastus, kuru iedzīvotājiem tādējādi būtu tuvāk apriņķa iestādes. Uz jaunveidojuma centru iepriekš bez Madonas pretendēja arī Gulbene. Tā kā likums par atteikšanos no apriņķiem joprojām bija apturēts, ne atcelts, 1925. gada 1. aprīlī sāka darbu Madonas apriņķa pašvaldības likvidācijas valde. 1928. gada 30. septembrī atklāts jaunceltais valdes nams Avotu ielā.

Divdesmitos gadus ievadīja agrārreforma – muižu platību sadalīšana jaunsaimniecībās. Pašu muižu centru un ēku izmantojums bija dažāds. Pārsvarā tos izmantoja pagasta sabiedrības vajadzībām. Tur ierīkotas pagastu skolas, pienotavas, biedrību centri, mežniecības. Citkārt arī muižas centrs sadalīts starp jaunsaimniekiem. Divos gadījmos muižu kungu mājas nojauktas būvmateriāliem. No kādreizējās Patkules muižas ķieģeļiem mūrēts Madonas apriņķa valdes un policijas nams, Mārcienas muižas materiāli izmantoti Madonas aizsargu nama celtniecībā.

Saimnieciskajā dzīvē turpināja attīstīties piena lopkopība. Sviests tolaik bija nozīmīga Latvijas eksportprece, valsts ražīgākās govis bieži atrodamas Madonas apkārtnē. Neatkarīgās Latvijas sākuma gados arī linkopībai nozīme zemnieku saimniekošanā. Mārcienas muižā ierīkota Valsts linkopības izmēģinājumu stacija, kas pētīja linu audzēšanas apstākļus, mērcēšanas un apstrādāšanas veidus. Līdz ar Krustpils cukurfabrikas atvēršanu 1932. gadā pieauga cukurbiešu audzētāju iespējas. Paplašinājās bekoncūku audzēšana.1937. gada 3. janvārī Latvijas lauksaimniecības kamera organizēja Madonas apriņķa zemnieku dienu.

1924. gadā atvērta divgadīga lauksaimniecības skola Ļaudonā un Vestienā, gadu vēlāk Barkavā. Dibināšanu ierosināja vietējās lauksaimniecības biedrības, bet vēlāk skolas pārgāja valsts pārziņā un uzturēšanā. Diezgan daudzi šejienieši mācījušies lauksaimniecības vidusskolā Malnavā, mazāk – Priekuļos.

Aivieksti un tās pietekas, arī Ogri pavasaros izmantoja koku pludināšanai. Līdz Ķeguma uzbūvēšanai lielākā valsts spēkstacija darbojās Kalsnavas pagastā uz Aiviekstes upes kādreizējo dzirnavu vietā. Līdzās tai 1932. gadā atklāja Madonas raidstaciju, kas ļāva klausīties Rīgas radio programmu Latgalē un Vidzemes austrumdaļā.

Trīsdesmitajos gados izprojektēta dzelzceļa līnija Rīga – Ērgļi – Madona – Lubāna – Kārsava. Līdz pasaules karam uzbūvēja posmus Rīga – Ērgļi un Madona – Lubāna.

1930. gadā novada teritorijā bijis pāri 42 tūkstošiem iedzīvotāju. Tautas skaitīšanas ziņas sniegtas pa pagastiem, taču kādreizējo Barkavas, Kalsnavas, Mētrienas, Oļu, Sarkaņu, Sāvienas, Veļķu, Virānes pagastu robežas nesakrīt ar novada ārējām robežām, jaunveidojums ir Ošupes pagasts, tāpēc dati aptuveni (tas pats attiecas arī uz citām statistikas ziņām).1935. gada tautas skaitīšanā vislatviskākais pagasts valstī bija Mēdzūla ar 99,26% latviešu.

1927. gadā sākās vietējās preses izdošana Madonā. 1938. gada IX latviešu dziesmu svētkos lauku koru sacensībā pirmo godalgu saņēma Lazdonas draudzes koris.

Pēc Otrā pasaules kara sākšanās Madonā un Lazdonā izvietoja nelielu Latvijas armijas apakšvienību. 1940. gada vasarā to nomainīja sarkanarmieši. Pēc okupācijas Latviju iekļāva PSRS sastāvā. 1941. gada 14 jūnijā ap 300 cilvēku novada teritorijā arestēja un izsūtīja. Nedēļu vēlāk arī Latviju skāra karš, taču apkārtnē lielas kaujas nenotika. Daļa padomju darbinieku paspēja atkāpties. Pēc Vācijas karaspēka ienākšanas bija jauni aresti, kas īpaši smagi skāra ebrejus. Augusta sākumā daļu aizturēto nošāva. No zemniekiem jorojām gaidīja gaļu, pienu, graudus, bet viņus pašus sākot ar 1943. gadu iesauca latviešu leģionā vācu armijas satāvā. Citus sūtīja uz fronti Krievijā, citus uz Lubānas mežiem pret no Krievijas ienākušiem partizāniem. 1944. gada vasarā cilvēkus mudināja atstāt mājas, jo tuvojās kaujas. Ne mazums caur Rīgu un Liepāju devās uz Vāciju. Vasaras beigās novada teritorijai pāri vēlās karadarbība. Padomju ieņemtajos pagastos gandrīz visus vēl palikušos vīrus iesauca armijā. Daļa, lai izvairītos no karošanas pret leģionā iesauktajiem brāļiem, slēpās, pievienojās vēlākajiem mežabrāļiem – nacionālajiem partizāniem, kas vietumis dzīvoja nelegāli līdz pat piecdesmito gadu vidum.

1945. gadā ieviests jauns administratīvs dalījums ciema padomēs, gan saglabājot arī pagastus. Lauciniekiem obligātās nodevas bieži bija pārmērīgas, par to neizpildīšanu zemniekus tiesāja, citus arestēja kā politiski neuzticamus. 1949. gada 25. martā no novada teritorijas izsūtīti vairāk nekā 2100 cilvēki. Lauki zināmā mērā atgriezās pie gadsimtu iepriekš pastāvējušās saimniekošanas, tikai muižas vietā pastāvēja kolhozs vai padomju saimniecība.

1950. gada rajonizācija izjauca ilgo nosacīto robežu starp Latgali un Vidzemi.

1957. gadā sākās militārās bāzes veidošana Mārcienā, tolaik bija iecerēts, ka tā aizņems arī teritoriju starp Bērzauni un Gaiziņkalnu.

Padomju gados novadā joprojām būtiskākā bija piena ražošana.. Mežsaimniecības attīstību sekmēja Mežu pētīšanas stacija Kalsnavā. Meliorācijas rezultātā notika lauku ainavas izmaiņa, tā bija saistīta arī ar rosināto iedzīvotāju pāreju uz ciematiem. Ne visi savulaik izvēlētie saimnieciskie centri turpināja attīstīties, jo arī septiņdesmitajos gados turpinājās kolhozu un padomju saimniecību apvienošana. Tāpat notika arī ciema padomju teritoriju pakāpeniska apvienošana.

Atsevišķas teritorijas veidojās kā rezervāti ar ierobežotu saimniecisko izmantošanu (Krustkalni, Teiči)

XX gadsimta pēdējās desmitgades politiskās izmaiņas veicināja arī saimnieciskās dzīves pārveidošanos, tradicionālās lauksaimniecības loma jūtami samazinājusies.

Indulis Zvirgzdiņš,

vēsturnieks