Jekabpils pansionats

Vispārīga informācija

Labdien, manās mājās!

Es esmu KRUSTPILS NOVADS. Mana izcelšanās nav nedz nejauša, nedz pavirša, tā ir zemes radītāja un te dzīvojošo ļaužu griba. Tādēļ esmu mežu un iekoptu lauku zaļākais, dzidrāko ezeru un krāšņāko upju, cilvēku saticības, tikumu un mīlestības novads!
Tajos neatminamajos laikos, kad veidojās gravas, ezeru iedobes un plašie purvu tīreļi, mani ievēroja pats Dievs un uzsāka sarunu. Sēdēdami ASOTES pilskalna galā, mēs runājām gari un saturīgi - par dzīvi un sapņiem, kas iesniedzas šodienā.
Es Dievam stāstīju, ka reiz TEIČU PURVA MALĀ dzīvoja kalējs Ferdinands – puisis ar zelta rokām un atvērtu sirdi. Pirmais zirgs, ko tas apkala, piederēja skaistajai Madei, kura par zirga apkalšanu kalējam dāvāja cimdu pāri, bet tie nebija vienīgie - laikam ritot, kā saderināšanās zīmi viņa Ferdinandam sniedza īpaši greznos līgavaiņa cimdus.
Visiem sirds līksmē priecājās, kad Ferdinands mija gredzenus ar savu izredzēto. Kā jau čaklai latviešu meitai, Mades pūrā bija trīs simti cimdu pāru, kuri bija paredzēti visiem dzīves gadījumiem - godos ejot, bērniem dzimstot, kristībās vedot, gadskārtas svinot, ikdienas darbus veicot - jo cimdu došana nesa svētību visam, arī pašam devējam. Drīz vien arī Ferdinanda un Mades sešas meitas, turpinot vecāku tradīcijas, svieda cimdus saviem izredzētajiem un, izejot tautās, veidoja mani – KRUSTPILS NOVADU.
Ievelkot upju stīgas, es ļaudīm devu krācēm bagāto DAUGAVU, laipno AIVIEKSTI, dāsno ATAŠU, dzīvīgo ODZI un Daugavas mazo māsu NERETU, tā auglīgos laukus padarot vēl leknākus. Manu zemes kopēju sarunas, plostnieku sasaukšanās un tirgoņu lietišķās runas ienesa kultūras un ticības dažādību.
Noklausoties stāstu, Dievam sirsnībā pār plato vaigu noritēja dzidra asara, tā dāvājot mums LAUKEZERU, bet manās rokās viņš ielika cimdu pāri, lai Es uz mūžu iemantotu darba tikumu, ļaužu mīlestību un saticību.