Vinilbārs

Vispārīga informācija

Kādā drēgnā puteņainā februāra pēcpusdienā komponists Raimonds Pauls no Radiomājas devās uz skaņu ierakstu studiju „Melodija” tikties ar turienes skaņu režisoru Aleksandru Grīvu. Grīva tikko bija pabeidzis darbu pie Paula otrās ilgspēlējošās skaņuplates ieraksta miksēšanas un nu cienījamais komponists devās noklausīties rezultātu. Raimonda Paula personīgais spēkrats nu jau kādu laiku bija remontā, tāpēc viņš izsauca taksometru un, kad pa logu pamanīja piebraucam sarkano aci spīdinošu Volgu, uzvilka mēteli ar aitādas apkakli, galvā uzstutēja ausaini ar virs galvas uzsietām ausīm un devās uz mašīnu.
Mašīna pārbrauca pāri Pontonu tiltam un nepagāja ne piecas minūtes, kad Raimonds Pauls, domās pēc plates iznākšanas saņemot LPSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka diplomu, jau vēra vaļā garas Kalnciema ielas trīsstāvu mājas durvis, aiz kurām atradās Vissavienības skaņuplašu fabrikas „Melodija” Rīgas filiāle. Ienācis caurlaižu telpā, Raimonds Pauls dežurantam apjautājā pēc Aleksandra Grīvas izrakstītās caurlaides un liels bija viņa pārsteigums un vilšanās, kad dežurants viņam paziņoja, ka uz Raimonda Paula vārda šodien neviena caurlaide izrakstīta neesot. Pauls metās pie blakus esošā telefona automāta, lai sazvanītu Aleksandru, taču pamanīja, ka telefona klausule ir norauta. Paulam izdevās izlūgties piezvanīt Grīvam no dežuranta darba telefona, taču Grīvas kabinetā kāda jaunkundze zināja teikt, ka Grīva meklējams matricu izgatavošanas cehā, no turienes Pauls tika aicināts Grīvu meklēt normēšanas un tāmēšanas sektorā. Piezvanot uz normēšanas un tāmēšanas sektoru, Pauls uzzināja, ka Grīva aizgājis pie ražošanas daļas vadītāja, bet ražošanas daļas vadītāja sekretāre laipni pastāstīja, ka abi pirms minūtes devušies uz mākslinieču – noformētāju darbnīcu. Zvanīt uz mākslinieču – noformētāju darbnīcu dežurants Paulam vairs neļāva un ar īgnu repliku, ka te nav nekāda pasta nodaļa, Paulam telefonu atņēma.
Raimonds Pauls sarūgtināts izgāja uz Kalnciema ielas. Aukstais vējš svilināja komponista ausis, mēģināja noraut no galvas ausaini, svaidīja komponistam virsū ledainas pārslas, mēģināja tās viņam aizbāzt aiz siltās apkakles un ķepināja ciet acis. Sāka stingt kāju pirksti – Paulam vakarā bija jāuzstājas ar Rīgas Estrādes orķestri Filharmonijā, tāpēc viņš no mājām bija izgājis lakkurpēs. Laiku pa laikam mugurai pārskrēja drebuļi.
- Eh! - Raimonds Pauls caur zobiem nosēca, - būtu te tuvumā kāds neliels ūķis, kur pasildīties un sagaidīt to kretīnu Sašu, jei bogu, novilktu un atstutētu kaktā savu smago atturībnieka bruņukreklu un izņēmuma kārtā paņemtu divsimt gramus Melnā balzāma pie tējas. Lai siltums ielīst asinīs, tā teikt.
Raimonda Paula vārdus sagrāba vējš, uznesa līdz ar sniegputeni debesīs un vēl ilgi un dikti tos bēdzināja pa Āgenskalna malkas šķūnīšu šķirbām, māju notekcaurulēm, kūpošiem skursteņiem, strazdu būrīšiem, vidusskolnieču frizūrām un kritušajām lapām. Tomēr, lai kā vējš necenstos, tagad jau Nopelniem bagātā komponista klusās un pieticīgās vēlmes atrada dzirdīgas ausis un nepagāja ne četrdesmit četri gadi, kad tieši pretī bijušajai Vissavienības skaņuplašu fabrikas „Melodija” Rīgas filiāles ēkai, Kalnciema ielā 39 durvis vēra vaļā neliels ūķītis, „Vinilbārs” vārdā, kurā laiku pa laikam tiek spēlētas arī Raimonda Paula skaņuplates. Kaut arī netieši, „Vinilbārs” jūtas līdzatbildīgs par cienījamajam komponistam pirms 44 gadiem laupīto komforta sajūtu, tāpēc īpaši Raimondam Paulam kā kompensāciju par radušos vēsturisko netaisnību piedāvā pirmos 200 gramus Rīgas Melnā balzāma bez maksas!